Māksla XO

2 exhibitions

LV: MADARA NEIKENA “VARBŪTĪBAS” [Izstādes atklāšana] [Tikšanās ar mākslinieku] 

“Katra glezna ir kā fragmentēta atmiņa, ko atceros kā varbūtību. Būšana citur iespaido mani un atstāj nospiedumus arī gleznojot. Nevar nepamanīt vai noslēpt, ka ainava, ko gleznoju, nav sastopama tepat Latvijā, tā lūkojama ziemeļos. Kad biju ļoti maza, zīmēju trollīti Muminu no Tūves Jansones grāmatām. Agrā bērnībā lasītās grāmatas ir ļoti mani iespaidojušas līdz pat šodienai, lai gan tas naivums un sapņainums ar laiku zūd un brūk. Paliek tikai kā pieļāvums, kā varbūtība, ka iespējama ir citāda, ideāla sapņu pasaule, kā nezūdoša gaisma, ko redzam vai neredzam, bet jūtam. Par Ziemeļvalstīm, kas ir tepat pāri jūrai, man izsenis bijusi liela ziņkāre, vēlme tur nonākt un savām acīm redzēt, vai tas, kas grāmatās lasīts, tur ir patiešām, ir īsts, dabas skarbums, kalni, fjordi, arī nostāsti par troļļiem un brūnais siers, un aurora borealis… Un tā, soli pa solim, nonācu pie viena, pie otra un trešā nezūdošās gaismas lauka, pieļaujot varbūtību, ka tā bija, ir un būs…” Madara Neikena, 2023.

ENG: MADARA NEIKENA “NEVER FADING LIGHT” [Exhibition Opening] [Meet the Artist]

"Each painting is like a fragmented memory that I remember as a short moving picture, with possible probabilities. Being elsewhere affects me and leaves an impression on my painting as well. It cannot be overlooked and hidden that the landscapes I paint are not found here, but far in the North. When I was a small child, I drew the Moomin troll from the books of Swedishspeaking Finnish author, novelist, painter, illustrator and comic strip author Tove Jansson. The books I read in my early childhood have had a great impact on me until today, although that naivety and dreaminess fades and crumbles with time, as

the possibility is allowed that another ideal world of dreams is possible, like an unfading light that we see and yet do not see, but are able to feel. The Nordic countries, just across the Baltic sea have been a great curiosity for me. The desire to get there and see if it is the same as what I read in the books, stories about trolls, harshness of nature, mountains, fjords and the Norwegian cousine, especially the brown cheese and aurora borealis... And so step by step I came to one, to another and yet another field of unfading light, allowing for the possibility to be, as it was, is and will be..." Madara Neikena, 2023.

@markomaetamm

LV: MARKO MÄETAMM “REIZ SEN SENOS LAIKOS. DZĪVE KĀ PASAKĀ” [Tikšanās ar mākslinieku] 

Pasakas bieži tiek uzskatītas par stāstiem, kas ir mūsu kultūras pamatā un kalpo kā tās saknes. Pasakās rakstītās vairāk vai mazāk slēptās patiesības iedarbojas uz cilvēka instinktiem un sapņiem, aizraujot mūs no bērnības, vedot iztēles lidojumos, raisot brīnuma vai baiļu sajūtu. Tām ir būtiska nozīme mūsu personīgajā attīstībā, palīdzot mums izpētīt mūsu identitāti, vienlaikus palīdzot mums stāties pretī mūsu visdziļākajām bailēm. Pasakas ļauj mums ar smaidu aptvert šķietami neiespējamo un noticēt savām spējām. Pasakas kā mūsu kolektīvā zemapziņa dažreiz ļauj mums izvēlēties dzīvot fantāzijā.

Savā jaunākajā 14 darbu sērijā, kas veidota kā pasaku grāmatas lapas puses, viens no ievērojamākajiem igauņu laikmetīgajiem māksliniekiem, melnā humora meistars Marko Mäetamm piedāvā jaunu skatījumu labi zināmiem stāstiem, pievienojot šīm mūžīgi paliekošajām pasakām jaunu interpretācijas slāni, dokumentējot šobrīd apkārt notiekošo: Sniegbaltīte un septiņi rūķīši; Karlsons, kas dzīvo uz jumta; Trīs sivēntiņi; Zobu feja; Nāriņa un gāzes caurule; Leda un gulbis; Sarkangalvīte; Ansītis un Grietiņa; Dusošā skaistule; Aladins un burvju lampa; Trīs brāļi; Lidojošais paklājs un kaujas raķete; Bembijs un galvaskauss; Ragana. 

Marko Mäetamm mākslas prakse ir ļoti autobiogrāfiska – tās centrā ir ģimenes dzīve un sabiedrība. Mākslinieks pēta pelēko zonu starp privāto un publisko. Viņa darbi, par spīti to dažkārt drūmajam saturam, ir humora pilni. Tie ietver stāstus, kas no pirmā acu uzmetiena, šķiet, ļoti personiski un intīmi, bet patiesībā ir par katru no mums, jo pieskaras cilvēces pamatinstinktiem. Bieži tie attēlo kaut ko tik tuvu mūsu pieredzei, ka to neatpazīstam; dažkārt mums ir neērti par to runāt.

ENG: MARKO MÄETAMM “ONCE UPON A TIME. LIFE LIKE A FAIRY TALE” [Meet the Artist]

Fairy tales are often regarded as the fundamental narratives that underpin our culture, serving as its very roots. More or less hidden truths written in fairy tales act on human instincts and dreams, carrying us away since childhood and evoking a sense of wonder or fear. From an early age, they carry us away on flights of imagination. Fairy tales play a vital role in our personal development, helping us to explore and define our identities while also aiding us in confronting our deepest fears. They possess the remarkable ability to enable us to embrace the seemingly impossible with a smile and, at times, even convince us of the potential for the extraordinary. Fairy tales, as our collective unconscious, sometimes allow us to choose to live out a fantasy.

In his latest series of 14 works, designed like a page of a book of fairy tales, one of the most prominent contemporary Estonian artists and a master of black humour, Marko Mäetamm offers a fresh perspective on the well-known narratives within the fairy tales, adding a new layer of interpretation to timeless tales by documenting what is happening now: Karlsson on the Roof; The Three Little Pigs; The Tooth Fairy; The Mermaid and the Gas Pipe; Leda and the Swan; Little Red Riding Hood; Hansel and Gretel; Snow White and the Seven Dwarfs; Sleeping Beauty; Aladdin’s Lamp; The Three Brothers; The Flying Carpet and the Missile; Bambi and a Skull; The Witch.

Marko Mäetamm’s art practice is very autobiographical – centred around family life and society. The artist explores the grey area between private and public. His works, despite their sometimes dark content, are full of humour. They include stories that, at first glance, seem very personal and intimate but are actually about each of us because they touch the basic instincts of humanity. Often, they represent something so close to our experience that we do not recognize it, and sometimes, we are uncomfortable talking about it.