Kim?

LV: Indriķis Ģelzis "Ūdeņaina dienas actiņa"

Līdz šim vērienīgākajā personālizstādē Indriķis Ģelzis pievēršas satricinošo pārmaiņu jūrā slīkstošajam šķi-modernajam indivīdam. Attiecību politikas, identitāšu un ekonomikas plūsmu satricinājumos, autora mākslinieciskās valodas un kontekstuālas nozīmes pastarpinājumā mūsdienu sabiedrība atklājas kā par publisku peldbaseinu nomaskējusies personalizēta analoga kibertelpa. 

Folklorizēto dabas stihiju apzīmējošo krāsu palete ietonējusi institucionālās normalitātes ierasti baltās sienas; pieredzējuma un atmiņu uzplaiksnījumi darbojas par saistvielu metinātiem, locītiem, pulētiem skulpturāliem metāla palienējumiem no infografikas, pilsētplānošanas, akciju tirgus kāpuma un krituma ekosistēmām; vizuālas norādes uz dzīviem organismiem un ķermeniskiem stāviem sastingušas robustā rāmī; savukārt funkcionāli utilitāras dzīves telpu iekārtojuma detaļas – flīzes, paklājs – piesaka ritmu, kurā tālāk tiek izspēlēta “Ūdeņainās dienas actiņas” emociju pasāža.

Nebeidzama, sevi turpinoša reflektīva spoguļvirsmas telpa ieslēgta ģeometrisku zonējumu precizitātē, savukārt tās semantiskā būtība dreifējoša nozīmēs kaut kur starp atspīdumu ūdenī, viedtālrunī vai ikvienā pašā. Skatienus un kustību uzsūcošu, šo citādi mēmo baseinu uzšķērž vertikalikalitāte – hromētu lielāku-par-dzīvi metāla pīpeņu stāvi, kas mehānisku, īsi aprautu, nervozu kustību intervālos tikšīgi pulsē, jo jāuzmanās, jo vienmēr jāaizsargājas.

Izstādes ievelkošais nodoms atklājas balss un gaismas cilpveida plūsmās. Instalācijas noskaņojumu secīgi nomaina viennozīmīgai interpretācijai vai loģikai nepakļāvīgi skaniski absurda paragrāfi. Dažādu pakāpju spriedzi uzvedinošo audiālo tikšķi-pret-balsi starplaikos “Ūdeņainā dienas actiņa” iekrāsojas pīpeņu uzturvērtību simbolizējošā digitālā ūdens gaismā. 

Emocionāla, dreifēšanai pakļauta un ķermeniskajam un sociālajam karkasam cieši piekļāvusies, Ģelža instalācija ir rezultāts transformatīvām pārdomām, raugoties dabā, jūrā, tiešsaistē un, protams, baseinā. 

ENG: Indriķis Ģelzis "Watery Day's Eye"

In his most spacious exhibition to date, Indriķis Ģelzis turns his attention to the 'liqui-modern' individual engulfed by a sea of turbulent change. Mediated through our society living under the precondition of shattering flux that permeates the politics of relationships, identities and economics, Watery Day's Eye is an ode to the personalized, analog cyberspace masquerading itself under the foil of visual resemblances and contextual meaning of the public swimming pool. 

A folkloric, nature-inspired color palette casts the customary white walls of institutional normality with brightness. Flashes of experience and memory act as binders for sculptural appropriations of the infographic ecosystem in metal. Urban planning and the ebb and flow of the stock market are represented in the gallery via welded, bended, oiled artworks which absorb and entrap the shapes and forms of the living organisms and bodily details. While the functionally utilitarian details - tiles, carpets - of the living or communal spaces lying underneath, establish the rhythm-grid to which the emotional passage of the entire Watery Day's Eye plays out.

The infinite space of an endlessly reflective mirrored surface is fixed with the precision of geometric zoning, while the meanings of its semantic core drift somewhere between the reflections of  sea/water, the phone screen, or within each individual. The otherwise mute pool is punctured by verticality; the figures of larger-than-life chromed metal daisies pulsate ever so subtly at intervals of mechanical, short-cut jittery movements, as one must always be careful and stay on guard.

The immersive aspirations of this show are revealed in the looped streams of voice and light. The mood of the installation is successively shifted by sonic absurdities that defy its unambiguous interpretation or logic. In the intervals between the audial “ticks” and murmurs, which induce varying degrees of tension, Watery Day's Eye flares up in the color of the digital water symbolizing the nutritional value of the daisies. 

Emotional, adrift and clinging tightly to its corporeal and social backbone, Ģelzis’ installation is the result of transformative reflections made while being immersed in nature, the sea, the internet and, of course, the pool.