Maxim Boxer Gallery

LV: Natalia Pivko & Denis Prasilov "A feast in time of plaque " [Tikšanās ar mākslinieku] [Tūre ar kuratoru pēc pieprasījuma]

PAKLAUSIETIES: ES DZIRDU, RITEŅI GRAB! BRAUC RATI, PIEKRAUTI AR MIRUŠU MIESU. A. P.

Dzīres mēra laikā, jau ilgi šī frāze virmo mūsu ap- ziņā. Tā mūs nepamet jau kopš karantīnas sāku- ma, un tagad, kara laikā, vērojot dzīves baudas un priekus, mēs arvien biežāk to atkārtojam. Ka- trs no mums, nenoliedzami sajūt tās jēgu, tomēr mēs to izprotam atšķirīgi. Fotogrāfijas sociālajos tīklos, cilvēki pludmalē, izstāžu atklāšanas, glāz- es pilnas ar šampanieti, vakarkleitas, svinīgi tērpi - dzīres mēra laikā.

Viss, kas šķiet lieks, svinīgs vai nepiemērots – dzīres mēra laikā.. kaķēni, ēdiens, pat smaids jau sen pārtapis par šīm dzīrēm. Mēs turpinām dzīv- ot pilsētās un mājās, savās vai svešās, un ārēji varbūt nekas nav mainījies, bet mēs jūtam, ka ir.. Šausmas pārtapušas ierastajā, un otrādi. Mēs pielāgojamies dzīvei ar bailēm, kamēr skaistais, mīlētais un dārgais iznīkst un sāk pielīdzināties šīm dzīrēm mēra laikā.

Bezgalīga svārstīšanās starp pretrunīgiem lēmumiem, grūtības starp tiem izvēlēties, noved pie stagnācijas un galu galā pie atteikšanās vispār pieņemt lēmumu.

Šī gribas pretrunība izskatās pēc sastingušas šļuras. Šī šļura saplūst veidojot zilonīšus, bagāto labklājības un mājīguma simbolu, bet tās ir kaut kādas svešādas mājas. Visapkārt, bērnības atmiņas, bet, pārskatot tās, nerādās pasakainas vīzijas, bet kaut kas šausmīgs. Tas spraucas cau- ri uz āru kā pelējums. Tik labi pazīstamie ziedu motīvi no vecajām tapetēm skatās uz mums kā galvaskausi ar tukšām acīm. Tās nav mājas, bet vien sastingušas atmiņas par tām. Arhaiskās gleznas piepildās ar jaunām nozīmēm, to rāmji noput, nevainīgi tēli pārtop briesmoņos, tēli no šausmu filmām pārņem visu. Šajā mājā norit nemanāms pasaules gals. Tāds notiek ar visām pamestajām mājām, visās valstīs.

Māja caur baiļu un nesaprotamības prizmu, māja, kas vilina ar savu apburto, transformatīvo skaistumu, vilina ar savām briesmām, vilina kā aiza, kā bezdibenis, kā atvērts logs..

Pa vidu visiem pizģec norit dzīres; dzīve turpinās, nauda tiek pelnīta un tērēta aptiekās, antidepre- santi beidzas, bet garām braucošos, pilnos līķu ratus, tos cenšas nepamanīt.

Viss visapkārt ir saindēts, mūsu svētku rotāju- mus padarot par bēru un kapsētu dekorācijām.

ENG: Natalia Pivko & Denis Prasilov "A feast in time of plaque " [Meet the Artist] [Curator's Tour on Demand]

LISTEN: I HEAR THE WHEELS’ KNOCK! A CARRIAGE IS COMING, FILLED WITH LIFELESS BODIES. A. P.

A Feast in Time of Plague, this phrase echoes tirelessly in our minds. Since the beginning of quarantine, it hasn’t left our consciousness, and now, during the war, as we observe life’s joys, we find ourselves repeating it more and more. Each of us feels its inherent meaning, yet interprets

it uniquely. Social media photos, people on

the beach, at exhibitions, champagne glasses, dresses, attires – a feast in the time of plague. Everything that seems unnecessary, festive, or inappropriate – a feast in the time of plague... kittens, food, even smiles have long turned

into this feast. We continue to live in cities and homes, whether ours or others, and externally, everything is almost the same, but not quite... The terrifying is found amid the familiar, and vice versa. We adapt to life with fear, while the beauti- ful, beloved, and precious turn into decay, into a feast in the time of plague.

The endless oscillations between opposing deci- sions, the inability to choose between them, lead to immobility and a refusal to make decisions at all. The form, resembling solidified liquid, reflects the state of volitional ambivalence. The liquid unites into elephants, symbols of bourgeois well-being and a cozy home, but it’s a different home. Around, the ‘grandma’s’ familiar to the eye, childhood memories, but looking at them, we see not fairytale hallucinations but something terrible, resembling mold. Familiar flowers from old wallpapers stare at us with empty eye sock- ets, covering the memory of home.

Old paintings take on new meanings; their frames melt, innocent characters become monsters. An unnoticed apocalypse occurs in this home. It represents all homes abandoned by people in all countries – a home through the prism of fear and incomprehensibility, enticing with its corrupted, transformed beauty, attract- ing with beauty and danger, like a vortex, like an abyss, like an open window...

Feasts happen amid chaos, life goes on, money is earned and spent in pharmacies, antidepres- sants run out, and carriages with corpses pass by, trying not to be noticed. Everything around is poisoned, and the attributes of feasting become attributes of a funeral or cemetery.