TUR

LV: Dzelde Mierkalne "Doom Doom Delight" [Tikšanās ar mākslinieku]

Dzelde Mierkalne un viņas mākslinieciskā prakse savā būtībā iemieso Z paaudzi. Viņa nekad nav vairījusies sarežģītu jautājumu, tā vietā izvēloties tiem stāties pretī. Iepriekš pētījusi tādas tēmas kā nāve un to, kā mēs kā sabiedrība (ne)tiekam galā ar tās neizbēgamību. Izstādē “Doom Doom Delight” viņa dodas vēl dziļāk – caur savu māksliniecisko valodu reflektējot par cilvēku sugas izzušanu. Uzaugt līdzās mirstošai planētai nozīmē neiespējamību no šīs jau nolemtās nākotnes izvairīties un neizbēgami noved pie meklējumiem, kā piedalīties spēlē, kas jau zaudēta. Globālās pandēmijas, zudušo demokrātiju, karu un attīstošās klimata krīzes ēnā solījumi par cerīgu nākotni kļūst tukši, iezīmējot ceļu uz neizbēgamo. Pasaule virzās ātri, ātrāk nekā jebkad iepriekš. Tā burtiski soļo uz degošu pirkstu galiem, tādēļ Z paaudze ir sākusi veikt secinājumus par pašas cilvēces nākotni. Iekšējā attālināšanās rodas no aizvien augošā emocionālā un psihiskā nejutīguma, ik dienu saskaroties ar nebeidzamu bezcerīgu ziņu plūsmu. Pasaule, kurā vienaldzība un neapmierinātība turpina pieaugt, pieprasa saviļņojošus baudas stimulus, lai cilvēce joprojām mēģinātu izbaudīt tās “attīstību”. Šo pieeju nevajadzētu pārprast kā vienkāršu bēgšanu, pesimismu vai pat cinismu, bet gan drīzāk kā nebeidzamu izdzīvošanas režīmu. Iedomātā mākslīgās zāles ainavā fikcija un realitāte saplūst atsvešinātā, paralēlā pasaulē. Kamēr atrakciju parkos, kā Disnejlenda, drūmums sāk lauzties cauri spožās plastmasas virspuses plaisām, Mierkalne zīmē pasauli, kas nenoliedz mūsu skarbo realitāti, bet gan uzsver dzīves trauslumu un īslaicīgumu. Caur hiperreālistisku valodu, ko iedvesmojuši nāves rituāli un bauda, māksliniece ataino jaunās paaudzes apziņu par savu nenozīmīgumu. Jā, zāle rīt varētu būt zaļāka, taču pat spilgtā mākslīgās zāles nokrāsa izgaist, līdzko saule uzaustot to apspīd…

ENG: Dzelde Mierkalne "Doom Doom Delight"  [Meet the Artist]

Dzelde Mierkalne and her artistic practice are quintessentially Generation Z. She has never avoided difficult questions, choosing instead to confront and embrace them. In the past, her work has explored topics around death and how we, as a society, deal with its inevitability. For “Doom Doom Delight” she goes further. She adds to her artistic language, using it to enquire into an even more fundamental ending: that of the human species. Growing up with a dying planet implies the inescapability of a doomed future and inevitably leads to the quest of finding modes on how to play a game that has been lost. In the shadow of a global pandemic, failed democracies, a new wave of wars, and the progressing climate crisis, promises of a rosy future are being unveiled as empty words marking the path into the inevitable. The world moves fast, faster than ever and with that world at their literal fingertips, Generation Z has begun to draw conclusions about the future of humanity. The resulting faineance derives from an emotional and psychic numbness in face of a never ending streak of bad news. A world of indifference and dissatisfaction calls for thrilling stimuli of relish in order to still enjoy the ride. This fun as salvation approach shouldn’t be misunderstood as merely escapism, pessimism or even cynicism but rather a handling of an endless survival mode. In an imaginary landscape of fake grass, fake marble and fake candles fiction and reality merge into an alienated, parallel world. While in amusement parks as Disneyland bleakness bursts through the cracks of a shiny plastic superficiality, Mierkalne draws a world that doesn’t negate our harsh realities, but instead emphasizes the fragility and transience of life. Through a hyperrealistic language inspired by rituals of death as well as enjoyment the artist depicts the approach of a young generation that understands their own insignificance. Yes, the grass might be greener tomorrow, but even the bright shade of fake grass fades when exposed to sunlight.